Liikluskindlustus

Obligātā civiltiesiskā transportlīdzekļu apdrošināšana

Aizsargā ceļu satiksmes dalībniekus - iegādājies OCTA Seesam e-veikalā

Ar moci pāri Norvēģijai - Meklējot Atlantijas Ceļu

Publicēts: 30.06.2019

 

Ilgi gaidītais ceļojums sākās pilnīgi pretēji tam, kā bijām gaidījuši - ar sapulci par somu kravāšanu un līdzņemamā satura konceptu. Nopietni!? Bet nu labi, ko gan mēs, jaunieši, varam zināt, par to, kas būtu ņemams līdzi motocikla ceļojumā pa Norvēģiju. Par laimi, ceļā dosimies ar pieredzējušiem moto ceļotājiem. Mūsu mazā, bet draudzīgā kompānija sastāvēja no diviem močiem – uz viena mēs ar vīru, uz otra vīratēvs ar sievu. Un viņi jau nu gan šo to zina, par to, kas būtu 1) līdzi paņemams, 2) obligāti līdz paņemams, 3) ļoti obligāti līdzi paņemams un kas 4) pilnīgi noteikti mājās atstājams.  Te gan jāpiebilst, ka šī ironiski skeptiskā mūsu pieeja -  “mēs neesam bērni – paši visu zinām”, izgaisa jau pirmajos simts ceļojuma kilometros.

 

Bet nu visu pēc kārtas. Izvēlētais ceļojuma laiks bija pats augusta sākums, kad saulei jāsilda vissiltāk, ceļojuma mērķis - “Atlantijas ceļš” (Atlantic road), maršruts, attiecīgi – Stokholma – Atlantijas ceļš – Stokholma, ar visu, ko tas “pa ceļam” var piedāvāt. Plāns bija visnotaļ skaidrs un skaists - katru dienu braucam tik, cik brauksies, bet ne mazāk par 300 km un paliekam nakšņot tur, kur dzīve un ceļš mūs aizvedīs.

 

Šis pēdējais aspekts spēlē diezgan lielu lomu somu krāmēšanā – vieta ir ierobežota (ļoti), bet jācenšas paredzēt pēc iespējas visi tā dēvētie “ČP” jeb neparedzēti gadījumi. Jo tas jau ir pilnīgi skaidrs – ja laiks būs labs, saulains un silts un nekas neparedzēts ne pašiem, ne močiem nenotiks, tad neko daudz jau nevajadzēs. Bet, ja, baudot skaisto un vareno Norvēģijas dabu, mūs sagaida lietus, aukstums un vēl kāda neparedzēta nakšņošana ārā –- jābūt gataviem!

 

Plāns gatavs, somas sakrāmētas, darbi sakārtoti, kaut kādas ekspektācijas galvā saburtas, balstoties uz kurām, blakus vilnas zeķēm tomēr ieņurcīts arī peldkostīms (ak, kā es starp kalniem, kādā saules ielenktā avotiņā…mmmm). Vārdu sakot - varam dodies ceļā.

 

Esam neizsakāmi priecīgi par savām daudzajām “sīpoliņa” drēbju kārtām, siltajām zeķēm, cimdiem un šallēm.

 

Pirmais ceļojuma posms ir gaidpilnais pārbrauciens Rīga – Stokholma un reibinošais ceļojums var sākties. Ierodoties Zviedrijā, laiks ir pavēss, bet saulains, esam entuziasma pilni jau pirmajā vakarā mērot pēc iespējas garāku ceļu un pirmo nakti pārlaist, ja ne Norvēģijā, tad kaut kur tuvāk robežai. Šo plānu izjauc diezgan strauja gaisa temperatūras samazināšanās, kam pievienojas visai pamatīga krusa ar vētru. Tāds mazais, vasarīgais krusas negaiss, kas liek citādi paskatīties uz mūsu “somu krāmēšanas” sapulci. Esam neizsakāmi priecīgi par savām daudzajām “sīpoliņa” drēbju kārtām, siltajām zeķēm, cimdiem un šallēm. Vēl priecīgāki esam par to, ka atrodam jauku viesnīcu, kurā gan garšīgi paēdam, gan pusi no nakts pavadam savas ādas drēbes ar fēniem žāvējot, gan pamanāmies drusku papikoties. Pirmā diena ir galā! Forši!

 

 

No rīta priecājamies, ka nesnieg (liriska piebilde – tas ir augusts) un esam gatavi doties ceļā. Šodien noteikti nakšņosim Norvēģijā. Domāts – darīts! Iebraucot Norvēģijā fiksējam, ka gaisa temperatūra ir +8 grādi pēc Celsija un praktiski visu dienas pirmo pusi līst lietus (turpinām priecāties, ka nesnieg). Taču esam guvuši vairākas svarīgas mācības: 1) ja, braucot uz moča, Tev šķiet, ka “līs, bet varbūt tomēr nelīs” – līs, tāpēc velc lietustērpu uzreiz, citādi ļoti iespējams, ka tieši tik ilgs laiks, cik Tev vajadzīgs, lai uzvilktu lietustērpu, ir nepieciešams lietum, lai izmērcētu Tevi līdz veļai;  2) iepirkuma maisiņi ir ne vien elegants, bet arī sasodīti praktisks aksesuārs Tavām kājām – braucot pa lietu, velc tos zem zeķes, tad uz zeķes un tad uz apava – būs ne vien skaisti, bet arī mazliet sausāk (padoms par lietus zābaku uzmavām Rīgā esot mums nelikās noderīgs – tā teikt - “priekš kam naudu tērēt… nezinu kā jums, bet man ir labi zābaki…”); 3) un visbeidzot – nekad, nekad, patiešām nekad, braucot ar moci pa lietu, neatstāj ārpus lietustērpa džempera kapuci un pat ne striķus. Šis šķietami mazais sīkums var kļūt un arī kļūs par iemeslu lēnai un mērķtiecīgai džempera pilnīgai izmirkšanai.

 

“Tāpēc, ka mums patīk... un ir forši.”

 

Tieši tādi - dzīves izmācīti, pārsaluši līdz kliņķim - braucam un baudam to Norvēģijas dabu, kuru laikapstākļu dēļ pat īsti redzēt nevar. Bet mēs aptuveni nojaušam, cik skaista tā varētu būt. Ja vien nelītu. Kādā no apstāšanās punktiem (15 minūšu gara pastāvēšana ceļa “kabatā”) dzima viens no mūsu ar vīru spilgtākajiem dialogiem, kuru joprojām atceramies un kurš tagad ir viens no mūsu ikdienas leksikas mīļākajiem izteicieniem, sasniedzot jau klasikas statusu. Kāpjot atpakaļ uz moča, es viņam jautāju: “Klau, atgādini – kāpēc mēs to darām?” Un viņš nedomājot atbild: “Tāpēc, ka mums patīk... un ir forši.”

 

 

Un tad mūsu prieks par “bet vismaz nesnieg!” beidzās, jo sāka snigt (mēs joprojām runājam par augusta mēnesi). Un labi, ka tā, jo tas nu beidzot bija pamatots iemesls, lai mūsu, acīmredzot, rūdītākie un labāk somas sakrāmējušie ceļabiedri piekristu, ka šodienai pietiek un jāmeklē naktsmājas. Bet nepagāja, ne divas stundas ceļā un naktsmājas atrastas. Arī šis aspekts ir jātur prātā – attālumi ir lieli, un bieži vien viesnīcu uzreiz atrast nav iespējams.

 

Bet nu viss ir labs, kas labi beidzas – viesnīca atrasta, svilinoša viena stunda dušā nostāvēta, karsta tēja izdzerta, drēbes izfēnotas, tagad varu sākt kalt plānu – plānu, kā pārējiem iestāstīt, ka būs labi un pareizi, ja viņi no rīta brauks tālāk, bet es tā mierīgā garā ar vilcieniņu uz Tronheimu un lidmašīnīti uz mājām. Tādas skaistas vakara domas un beidzot miedziņš.

 

Rīts nāk ar citu laiku, noskaņu un sajūtu. Atverot acis, aiz viesnīcas loga paveras vienkārši galvu reibinošs skats – saules apspīdēta, strautiem caurvīta klints, debesis, kurās saule rotaļājas cukurvates mākoņos un bezgalīgs ceļš – piedzīvojumu un pieredzes pilns. Brokastīs pārrunājam, ar ko tad tomēr termotērps (jebkurā ceļojumā, arī ja brauc uz Āfriku, izdzīvošanai nepieciešama lieta) atšķiras no legingiem un bītlenes (es – tas nosalušākais delegācijas biedrs, biju nolēmusi, ka šāds aizvietojums būs pavisam pieņemams). Tā rezultātā tieku pie īsta termotērpa, ko mūsu gādīgie un, acīmredzot, tiešām pieredzējušākie ceļabiedri ir paņēmuši kā rezervi. Lieki minēt, ka mūsu skepse ir iespiedusi asti starp kājām un paslēpusies dziļi pagaldē.

 

Ceļu turpinam jau citādi, joprojām nopakojušies, bet šoreiz jau kopš izbraukšanas lietus tērpos, ar apburošiem skatiem, sauli un negaidītu retro auto parādi. Salīdzinoši netālā pilsētā ir ļoti liels retro automobīļu salidojums, kas liek sevi manīt praktiski visu dienu. Skaisti – braucam kā pa izstādi.

 

Un tik tiešām nav sliktu laikapstākļu, tikai nepareizi sakrāmētas ceļojuma somas un situācijai neatbilstoši lēmumi.

 

Jāsaka, ka atlikušo Atlantijas ceļu un pēc tam braucienu uz Stokholmu mēs aizvadam pat ļoti jaukos laikapstākļos – saulaini, gaisa temperatūrā līdz pat +18 grādiem, kas pēc pirmo dienu aukstuma mums šķiet kā vienreizēja vasarīga dāvana. Taču tieši piedzīvotais kontrasts, aukstums ar visu pieredzi un sajūtu gammu, ko tas nesa – ir tas, kas viskošāk iespiedies atmiņā. Un tagad varu droši teikt, ka mēs darām, jo ir forši, ir tik sasodīti forši! Un tik tiešām nav sliktu laikapstākļu, tikai nepareizi sakrāmētas ceļojuma somas un situācijai neatbilstoši lēmumi.

 

Atlantijas ceļš, kas vijas gar okeānā izsijātām saliņām, kuru šķērsojot šķiet, ka esi nekurienē, pašā okeāna vidū, nelika vilties – ainavisks un fotogēnisks. Taču, kā vienmēr – ceļš pārspēj mērķi un tā tam arī jābūt!

 

 

Ceļā mēs satiekam briežus, kas neizsakāmi cēli un arī lēni virzās savās gaitās un ir pilnīgi skaidrs, kurš te ir ceļa saimnieks. Nakšņojām viesnīcā, kas celta 19. gadsimta pirmajā pusē un ir senatnīguma, majestātiskuma un neaprakstāmas noslēpumainības apvīta. Tajā mūs sagaidīja pati viesnīcas saimniece, kundze gados ap 100, ar viedu smaidu un visas pasaules pieredzi savās dziļajās krunkās un liektajā mugurā. Lieliskā angļu valodā viņa mums pastāstīja par muižas un viņas dzimtas vēsturi, izrādīja biedējoši reālistiskas leļļu mājas un ļoti gardi pabaroja.

 

Atpakaļceļā vēlreiz novērtējām to, ka neesam ceļojumā vieni. No lielās slodzes mūsu motociklam sāka pilēt eļļa. Tas ir brīdis, kad ļoti novērtē iespēju, ka ar otru motociklu var aizbraukt pēc eļļas un detaļām, tādejādi savā gaitā veiksmīgi tikām līdz kuģim, lai atgrieztos mājās.

 

Kopumā visa brauciena laikā gūtā pieredze ir fantastiska un neatsverama. Moču ritmiska rīboņa, reibinošais gaiss, neticamie dabas skati, kontrasti un svešzeme. Un tagad mums ir skaidrs, kāpēc nepieciešams koncepts par līdzi ņemamām lietām un tam veltīta sapulce. Un tiešām VAJAG! Atbraucot, krāmēju somas un vēlreiz visu galvā pārcilāju, sakārtoju jauno pieredzi pa plauktiņiem, ierakstot atmiņā supersvarīgo. Tikmēr no sāna somas tālākā kakta izvelku peldkostīmu. Sasmējos – jo nenoderēja. Bet nākamreiz tāpat ņemšu – kas zina…